Jumpravas teātris

jauns projekts                                                                                           

20.02.2016

 Šodien rīts Jumpravā sākās ar diezgan ērmotu padarīšana pašā pagasta centrā iepretim veikaliem. Halātos ģērbti ļautiņi neskatoties uz snigšanu,bija uzrīkojuši savādu fotosesiju.

  Ļembasta iniciatore bija režisore Kristīne Klētniece-Sika. Jā -viņai ideju un enerģijas nekad nav trūcis. 

   Šis pasākums sakrita ar biedrības "Atceries Latviju" jaunajiem darba virzieniem,tāpēc ar prieku piedalījāmies.

   Runa ir par jau ieilgušu procesu,kuru savos darbos apskata piemēram eksistenciālisma filozofi. Viņi uzskata,ka mūsdienu sabiedrībā patreiz vērojams dažādu orientieru zudums. Skatot topošo Smiltenes tūrisma informācijas bukleta projektu-es teiktu ,ka to lielā mērā var teikt arī par mūsdienu fotogrāfijas izpratni un pielietojumu dažādās sfērās. Lai nepieļautu dažādu lietu devalvāciju,biedrība nemitīgi meklē jaunus ceļus un darba virzienus. Tas bija par iemeslu .lai atgrieztos pie dažām metodēm,ko digitālā fotogrāfija tā arī nespēja atrisināt. Proti-tika iegādāta milzu formāta analogo filmu lokšņu kamera,kura sniedz visai savdabīgas un daudziem jaunākiem laikabiedriem vispār nepazīstamas iespējas. Proti ,tā ir Kodak 2D kamera ar Sneider 240mm objektīvu. Negatīvs ir 20x25 cm liels,tātad desmitiem reižu lielāks,nekā ierastie digitālo kameru sensori. Rezultātā bildes var kopēt kontaktā satriecošā izšķirtspējā. 

  Kas mums būs iznācis varēs redzēt marta sākumā. Darba vēl ļoti daudz. Šeit tikai neliels ieskats,kā tas viss notika.


Lielais formāts

Tātad lielais formāts un biedrība ''Atceries Latviju''

Kā mēs līdz tam nokļuvām ? 

   Viss pasaulē ir saistīts,nekas nenotiek tāpat vien. Doma viennozīmīgi dzīvoja kaut kur gaisā jau sen mums abiem ar Rihardu. Dažādi varbūt ir motīvi,es vairāk rakstīšu par saviem. Bet varbūt visu pēc kārtas. 

   Lielais formāts,kas tas ir ? Nosacīti par lielo tiek uzskatīts tāds,kurš pārsniedz 120 tipa filmas izmēru. Proti virs 60X90mm.  Mūsu gadījumā zvaigznes bija labvēlīgas kameras Kodak 2D iegādei. Tā ir 8x10 collu,jeb 20x25 cm kamera. Es teiktu tas ir daudz. Negatīvu var kopēt pa tiešo uz papīra ar kontakta metodi,iztiekot bez palielinātāja.

Izvēles pareizumu dažas dienas atpakaļ apstiprināja mana meita. Pamanīju,ka viņa bija atradusi kādu bērnības bilžu fotoalbūmu un airautīgi to sķirsta,skata un ar smiekliem komentē. Ar datora bilžu mapēm tā nekad nenotiek. Pavisam cita paradigma. Ir vēl viens aspekts. 

  Neviens nekad neuzzinās,cik digitāli uzņemto un dažādos nesējos rakstīto bilžu jau ir aizgājis bojā. Tāpat neviens nepateiks,kāds liktenis piemeklēs esošos nākotnē. Visdrīzāk vēl daudzi gigabaiti drīz būs derīgi tikai,lai CD diskus karinātu Ziemassvētku eglītēs kā rotājumu. Esmu jau krietnu laiku kā pārstājis rakstīt par šo tēmu,jo nav jēgas pasauli pārbūvēt. Mizīgs blāķis fotodokumentu katru dienu aiziet nebūtībā,bet mūsdienu sabiedrību tas apmierina. Kad attieksme izmainīsies,gan jau izveidos sakarīgus arhīvus un iemācīsies tos apdomīgi piepildīt. Visādas pasaules tendences nespēj mainīt manus vai biedrības mērķus,turpinam darbu ar pieejamiem resursiem.

Ir diezgan bezcerīgi kādu pārliecināt vai skaidrot. Vienkārši ir cilvēki,kuri momentā uztver liela formāta telpisko zīmējumu ,daži to iemīl uz visiem laikiem.

 

  Protams,ja mums būtu kaudze naudas-sapirktu vairākas  Ilford un FujiFilm lokšņu pakas,kuras maksā aptuveni 360 vai 170 eur ar 25 loksnēm,tad vēl pāris spaiņus ķīmijas un dragātu masveidā. Bet Dievs nemīl ,ka nabagi trako-tāpēc sākam šo tehniku vest tautā pieticīgi bez milzu trokšņa. 

 

Iegadījās tā,ka Jumpravas amatierteātris ir sagatavojis pirmizradi ,un radās doma šai sakarā atskatīties vesturē,kā arī palūkot ,kur šis ceļš aizvedis. Tā radās izstāde,kuru Jumpravas kultūras namā izliks rīt vai parīt. Portretu bildēšanā tika izmantota lielformāta kamera. Procesa reportāža zemāk bildēs.