Sieviešu diena-pirmizrāde

06.03.2016

 IFORMĀCIJA PAR IZRĀDI-

pārpublicēts no Jumpravas k/n lapas materiāliem

Svētdien, 2016.gada 6.martā Jumpravas kultūras namā, Jumpravas amatierteātris piedzīvoja pirmizrādi latviešu dzejnieču dzejas izrādei "Sieviešu diena". Izrāde bija tāda “starp mums, meitenēm, runājot” saruna. Par ko? Nu, kā jau meitenes, par visādiem niekiem pļāpā - par to, ka dzīve smaga, par to, ka mīlā te iet, te neiet, par brūtgāniem, vīriem, bērniem, par Dievu… jā arī par Dievu…
Tos pareizos sievišķīgos vārdus palīdzēja atrast latviešu dzejnieces - Aspazija, Ārija Elksne, Valda Mora, Māra Zālīte, Anna Rancāne, Inga Gaile, Gunta Ristameca, Leina Markevica, Māra Cielēna, Gunta Micāne, Vizma Belševica, Ieva Samauska un Rudīte Losāne.
Izrāde emocionāla, sajūtu pilna. 
Paldies aktieriem:
Viņa, sieviete labākajos gados- Mārīte Kozule
Viņa, sieviete sarkanā mētelī- Ilona Sidorova
Viņa, harmoniska sieviete- Ruta Dišereite
Viņa, jauna sieviete- Alise Jonāte
Viņa, jauna sieviete- Anete Skudra
Viņa, vēl bērns- Marija Kozule
Viņš, vēl bērns- Ričards Valters
Viņa, sieviete, kas spēlē klavieres- Inese Medne
***
Režisore: Kristīne Klētniece-Sika
Skatuves meistari: Andulis Mednis un Andris Siks
Paldies Hellai Milbretai – Holmai par mūzikas radīšanu izrādei.
Paldies programmiņas dizaina autorei Lindai Rubīnai.

Gribēju kaut ko uzrakstīt par savām domām šai saistība-diemžel nav rakstāmā diena. Laikam rīt...

 

  Nākamā diena ir klāt,var turpināt. Kā reiz 8.marts-starptautiskā sieviešu diena-jauki.

       Atgriežoties pie teātra tēmas.... Pasākuma ietvaros tika atklāta arī bilžu izstāde. Tajā tika atspoguļoti notikumi sākot ar izrādes ''Sprīdītis'' pirmizrādi Jumpravas amatierteātra 100 gadadienā. Aktierus vairāk vai mazāk bildēju no 2009.gada. Tad vēl bija Nauris Klētnieks,un jumpravieši ņēma prīzes visās nominācijās ar izrādi ''Lācis''. Pa šo laiku daudz kas ir bijis. Liekot kolāžas,skatot bilžu saturu ,prātā nāca postmoderno eksistenciālistu darbi. Konkrēti viņu viedokļi par orientieru trūkumu mūsdienu sabiedrībā un šī apstākļa izraisītām sekām. °Totāla pašizolācija un ieraušanās sevī dažādos līmeņos,tāds varētu būt mūsdienu vadmotīvs. Redzot kādu genocīdu pret cilvēku prātiem  izved televīzija un masu mediji,rodas iespaids,ka no cilvēces tiek zombēta difirencēta skudru vai bišu sabiedrība,kur klonēts darbaspēks bez kurnēšanas un domāšanas būvēs materiālisma templi.

  To,ka pasaulē valda materiālisms nebūs pamanījis jau tikai aklais. Un prognozējamais indivīda finišs jau diezgan.paredzams. Atcerējos pasaku par vērdiņu.

    Bagātais Ansis nekad vēl nebij bijis tik tuvu laimei kā šinī brīdī, bet taisni šinī brīdī vērdiņš izkrita viņam no rokām un ievēlās ūdenī. Un avota dibenā uz baltā mutuļa, kas nerimstoši nāca no zemes augšā, šūpodamies pacēlās sarkans velniņš un smiedamies izplēta rokas. 

    “ Uz redzēšanos, Ansi,” viņš locīdamies smējās, un viņa vārdi nāca no avota dibena augšā kā sarkani burbuļi. “Nu es esmu tīrs, un tu vari iet, man vairs tevis nevajaga. Viss, kas man bij virsū, nu ir pie tavām rokām. redz, kādu tu mani esi noberzis sārtu! He, tu gan domāji, ka tu biji kungs? He, he, he, kungs biju es, tu - mazgāji man muguru. Es zinu, Ansi, tu sapņoji reiz par lielu un laimīgu dzīvi, bet ko tu darīji? Ko tu darīji? Visu mūžu tu berzi nabaga velniņu. Tu gribēji būt kungs, bet biji un paliki tikai pirtnieks, pirtnieks! ... ” Avots mutuļoja un šņāca, un Ansis, bailēs drebēdams, atrāva seju. 
    Bet velniņš, sārts un jauns, atgriezās elles liesmās ... Ansis izplēta rokas un gribēja skriet viņam pakaļ, bet viņam priekšā bij tikai sajaukts avots, no kura nāca baiga sēra smaka. 


  

  Ar šādu paskābu noti apceri varētu beigt,ja es būtu saindējies ar nihilismu. Taču tā nav. Arī pirmizrādes laikā,redzot kas ieradies skatīt, it kā jau duras acīs zināma atsvešinātība. Konkrēti domāta pagasta kolektīvu savstarpējā dzīve. Tas ignorējot kopīgu mērķi-mākslas nešana sev un līdzcilvēkiem-EGO dažādās izpausmēs tomēr šķeļ pat visgaišākos centienus. Tā rezultātā dejas,dziesmas vai vizuālo mākslu sniedzēji izveido un ieraujas savās pasaulītēs kopā ar savām mūzām. Ikdienā tas kopības gars izpaužas tikai lielos svētkos,kad uz skatuves nāk visi kopā.  BET....

  Kopš zināma laika savā dzīvē jautājumu ''kāpēc?'' visur cenšos aizstāt ar ''ko man(mums) tas dod ?'' Respektīvi,jebkura situācija var dot kādu labumu. Piemēram Žaka Fresko projektā ''Venēra'' (neskatoties uz to ,ka to daudzi uzskata par kārtējo utopiju) kultūrai tiek piešķirta milzīga loma līdzās zinātnei. Un ir daudzi cilvēki,kas tic šīm idejām. To skaits aug ar katru dienu. Ļaudis mostas,meklē atbildes un iepazīst tādas patiesības ,kā piemēram Dario Salasa filozofiju,kā arī vēl daudz,daudz ko citu. Tāpēc IR PAMATS OPTIMISMAM UN DZĪVESPRIEKAM. 

  Ir tik daudz visādu jauku lietu,ko nākotne ļaus mums visiem kopā īstenot. Ir kāda fantastiska lieta,kam īstenībā pat grūti noticēt. Ja materiālā pasaules uzskata modelis spēj tikai apgūt resursus,ražot un radīt priekšmetus,būvēt pilsētas,dalīt un pārdalīt naudu,tad garīgais modelis spēj izmainīt....... pašu REALITĀTI (!!!).

   Man īstenībā ir milzīgs prieks dzīvot šādas globālas pārmaiņas laikmetā.